Dainas stāsts
Reiz sensenos laikos (1978) piedzima mazs brīnums – Daina. Viņa bija mīļa, sirsnīga un ļoti gaiša būtne, kas nonāca pasaulē, kur apkārt bija daudz ciešanu un izmisuma. Viņa ļoti centās ienest gaismu un prieku, parādīt, ka var dzīvot vieglāk un savādāk. Bet skarbie dzīves apstākļi lēnām izdzēsa viņas prieku un tā vietā iesēja bezcerību, bailes, trauksmi un neticību sev. Bērnības bildēs viņai acis ir ciet. Viņa negribēja redzēt šo drūmo pasauli un ļaunumu.
Dzīvei, protams, bija citi plāni. Viņai nācās iepazīt cilvēku tumšo pusi un nodevību. Bezcerība un izmisums kļuva par uzticamiem draugiem, bet prieks par retu ciemiņu. Tomēr iekšā vēl bija sajūta, ka varbūt tomēr var dzīvot savādāk. Un tā sākās viņas meklējumi – grāmatās, praksēs dažādās pasaules malās. Bērnībā lasītās brīnumzemes pasakas bija iesējušas cerību, ka laime ir kaut kur tālās zemēs. Viņa dzīvoja dažādās valstīs, iepazina dažādas kultūras, reliģijas, tradīcijas un tomēr laimi neatrada.
Toties viņas zināšanas, empātija, intuīcija un pieredze strauji auga un pašai to nemanot, viņa bija kļuvusi par padomdevēju un atbalsta personu draugiem, paziņām un kolēģiem. Visos darbos viņu novērtēja un pie viņas vērsās pēc atbalsta. Viņa spēja saliedēt, saharmonizēt un iedvesmot. Taču viņa joprojām neticēja sev un apšaubīja savas spējas.
Viņa darīja visu, lai citiem būtu labi un ignorēja savas vajadzības. Tad sabruka viņas veselība. Viņa mocījās nežēlīgās muguras sāpēs, bet operācijas riski bija lielāki par ieguvumiem. Bezmiegs, stress, mazu bērnu audzināšana vienai noveda pie veģetatīvās distonijas un pastāvīgām panikas lēkmēm. Viņa knapi “vilka” kājas un vienīgais glābiņš bija regulāra sistēmu likšana. Taču tas darbojās tikai īsu brīdi. Viņa turpināja mācīties un apgūt dažādas prakses un metodes, lai “beidzot” palīdzētu pati sev. Un viņai izdevās. Viņa atbrīvojās no graujošajām bērnības programmām un smagās pagātnes bagāžas un ieguva tādu dzīvi, kādu vienmēr bija gribējusi.
Tagad viņa atkal ir brīnumainā, mīļā un sirsnīgā būtne, kas piedzima, lai nestu pasaulē gaismu un prieku, lai iedvesmotu un palīdzētu citiem atgriezties pie savas patiesās būtības – gaismas un spēka.
Mēs visi piedzimstam gaiši un priecīgi, bet mūsu vide mūs “pārveido”. Tāda ir šī dzīves spēle – iepazīt tumsu, lai zinātu, kas ir gaisma. Labā ziņa ir tā, ka no uzspiestajām programmām var atbrīvoties un vietā likt to, ko vēlies. Tad tu kļūsti par apzinātu savas dzīves radītāju un tevi nebiedē nekas. Tu vari pasmaidīt par savu noieto ceļu, atrast tur vērtīgas pērles un sākt radīt brīnumus!
Dzīvei, protams, bija citi plāni. Viņai nācās iepazīt cilvēku tumšo pusi un nodevību. Bezcerība un izmisums kļuva par uzticamiem draugiem, bet prieks par retu ciemiņu. Tomēr iekšā vēl bija sajūta, ka varbūt tomēr var dzīvot savādāk. Un tā sākās viņas meklējumi – grāmatās, praksēs dažādās pasaules malās. Bērnībā lasītās brīnumzemes pasakas bija iesējušas cerību, ka laime ir kaut kur tālās zemēs. Viņa dzīvoja dažādās valstīs, iepazina dažādas kultūras, reliģijas, tradīcijas un tomēr laimi neatrada.
Toties viņas zināšanas, empātija, intuīcija un pieredze strauji auga un pašai to nemanot, viņa bija kļuvusi par padomdevēju un atbalsta personu draugiem, paziņām un kolēģiem. Visos darbos viņu novērtēja un pie viņas vērsās pēc atbalsta. Viņa spēja saliedēt, saharmonizēt un iedvesmot. Taču viņa joprojām neticēja sev un apšaubīja savas spējas.
Viņa darīja visu, lai citiem būtu labi un ignorēja savas vajadzības. Tad sabruka viņas veselība. Viņa mocījās nežēlīgās muguras sāpēs, bet operācijas riski bija lielāki par ieguvumiem. Bezmiegs, stress, mazu bērnu audzināšana vienai noveda pie veģetatīvās distonijas un pastāvīgām panikas lēkmēm. Viņa knapi “vilka” kājas un vienīgais glābiņš bija regulāra sistēmu likšana. Taču tas darbojās tikai īsu brīdi. Viņa turpināja mācīties un apgūt dažādas prakses un metodes, lai “beidzot” palīdzētu pati sev. Un viņai izdevās. Viņa atbrīvojās no graujošajām bērnības programmām un smagās pagātnes bagāžas un ieguva tādu dzīvi, kādu vienmēr bija gribējusi.
Tagad viņa atkal ir brīnumainā, mīļā un sirsnīgā būtne, kas piedzima, lai nestu pasaulē gaismu un prieku, lai iedvesmotu un palīdzētu citiem atgriezties pie savas patiesās būtības – gaismas un spēka.
Mēs visi piedzimstam gaiši un priecīgi, bet mūsu vide mūs “pārveido”. Tāda ir šī dzīves spēle – iepazīt tumsu, lai zinātu, kas ir gaisma. Labā ziņa ir tā, ka no uzspiestajām programmām var atbrīvoties un vietā likt to, ko vēlies. Tad tu kļūsti par apzinātu savas dzīves radītāju un tevi nebiedē nekas. Tu vari pasmaidīt par savu noieto ceļu, atrast tur vērtīgas pērles un sākt radīt brīnumus!
Kā ātri un viegli atgūt spēku?
Jo vairāk cilvēks iet prom no dabas, jo vairāk cieš visādos veidos. Modernais dzīvesveids, kur mēs…